Tādēļ sāku meklēt tam iemeslu - vai tad tiešām 80 metri kļuvuši tik pēkšņi nelietojami?
Kaut kas tiešām nav tā kā ierasts, bet pakombinējot laikus, sakarus varētu tīri braši dibināt.
Kāpēc tas tā notiek, var atrast diezgan daudz skaidrojumu.
Man iepatikās viens no senākajiem - mūsu tautieša apcerējums.
Domāju, ka spēšu visai drīz kādu daļu viņa domu te ievietot, papildinot pa gabaliņam liekot klāt.Pagaidām te kāda ceturtā daļa jau būs.
Tātad, viņa domas par to kāda ir:
Īso radioviļņu izplatīšanās.
Īso viļņu ceļi telpā.
Sekosim staŗu kūlīšiem 1, 2, 3 un 4, ko izstaro raidītāja R antenna ar pakāpeniski dilstošiem izstarošanas leņķiem; r1, r2, r3 un r4 (16. att.). Pēdējais leņķis r4 = 0, t. i. 4 staru kūlītis slīd gar zemes virsu. Zemes vilnis apmēram pēc 1000 viļņu gaŗumiem jau ir absorbēts.
(piedošanu, bet attēlu pagaidām nemāku pievienot. Bilde ir ļoti līdzīga tām kas publicētas arī mūsdienu antenu grāmatās, un, ja palauza galvu - var arī iztēloties... Bet bilde noteikti būs!)
Pārējie staru kūļi sasniedz iōnosfēras zemāko slāni, kas īsiem viļņiem caurspīdīgs, iziet tiem cauri, tiek noliekti un vājināti. Augstākos iōnosfēras slāņos stari tiek vēlreiz lauzti. Vertikāli raidītiem īsviļņiem arī E slāņi ir caurspīdīgi, tāspēc 1. staru kūļa noliece nav tik liela, lai viļņi atgrieztos uz zemes. Pakāpeniski pazeminot izstarošanas leņķi, noliece pieaug, stars apmet iōnosfērā loku un atgriežas uz zemi, vēlreiz iedams cauri E slānim.
Starp zemes vilni, skaitot no punkta U1 (kur tas izbeidzies) un punktu U2, kuru sasniedz pirmais lejup noliektais staru kūlis, rodas klusa josla, kur radio signālu uztveršana praktiski nav iespējama. Tikai šad-tad kluso joslu atblāzmo ar nenoteiktiem leņķiem reflektēti radioviļņu stari. Šī parādība līdzīga gaismas izklaidei atstarojoties no baltas sienas, mākoņiem u.t.t. Kā jau blāzma, tā nav tik intensīva kā regulāri reflektētie vai lauztie stari, tāpēc radiosignāli ir klusi.
Klusā josla ir īsāko viļņu īpatnība. Apmēram virs 80 m viļņagaŗuma zemes vilnis ir tik spēcīgs, ka sasniedz līniju, kur telpas vilnis nonāk uz zemes. Īsākiem viļņiem staru nosliece iōnosfērā pamazinās, zemes viļņa absorbcija pieņemas, tāpēc klusā josla paplašinās. Ultrā-īso viļņu klusā joslā ietilpst visa zemes virsa.
Zemes virsū nonākušais staru kūlis var atstaroties un vēlreiz sasniegt iōnosfēru, atkal noliekties uz aemi u.t.t. (sk. 16. att. 2. staru kūļa ceļu). Katra atstarošanās ievērojami vājina viļņu enerģiju.
Feidinga parādība.
Ar angļu vārdu "fading" - vīšana, nīkšana, apzīmē radioviļņu intensitātes maiņas uztveršanas vietā, kas nav atkarīgas no raidītāja vai uztvērēja.
Periodiskas, straujas vai arī lēnākas skaļuma maiņas cēlonis ir viļņu i n t e r f e r e n c e uztveŗšanas vietā. Ja punktā U3 (16. att.) staru 2 un 3 noietie ceļu gaŗumi atšķiras par pilniem viļņagaŗumiem, viļņu intensitāte un skaļums pieņemas; ja atšķiras par nepilniem viļņagaŗumiem - samazinās (pie 1/2 viļņa starpības svārstības pretējās fāzēs). Pietiek, ka ceļu garuma starpība svārstās par pāris desmit metriem, kas nemierīgajā iōnosfērā vienmēr iespējams, - lai īso viļņu staru kūlīšu fāzes pie uztvērēja antennas mainītos un iestātos skaļuma svārstības.
Kritiskā gaŗuma un augšējās spektra daļas īsie viļņi stipri cieš no feidinga, kuŗa cēlonis t e l p a s u n z e m e s v i l n ī š u sadursme - interference. Īsākos īsviļņus no šīs interferences pasargā klusā josla, totiesu tiem var rasties feidings pat tad, ja divu viļņu stari iet praktiski pa to pašu ceļu; iōnosfēras nevienādā struktūra viegli rada interferencei vajadzīgo viļņu asimetriju.
Aprakstītā feidinga parādība neiestājas vienā laikā dažādās, pēc attālum pat tuvās vietās uz zemes. Tamdēļ feidingu mēģina apkarot, kombinējot radio signālus, kas uztverti ar plašākā apkaimē uzstādītām antennām.
Interesanta ir s e l e k t ī v ā f e i d i n g a parādība. Uztveršanas vietā signālu feidings iestājas dažādos laikos, ja pienākošo viļņu frekvences atšķiŗas kaut par nedaudz cikliem. To viegli izskaidrot. Tā kā staru liekšana iōnosfērā atkarīgas no viļņu gaŗuma - frekvences, jau niecīga frekvences maiņa pārceļ to punktu, kur stari atkal satiekas un interferē, uz citu vietu, citiem vārdiem - atšķirīgu viļņagaŗumu stari noteiktā vietā interferē dažādi. Tamdēļ nerimstošie viļņi cieš no feidinga biežāk nekā modulētie. Bet modulētie viļņi (īsviļņu radiofōnija, tēlevīzija) feidingā cieš no modulācijas kropļojumiem. Kā zin;ams, s;anu joslu frekvences atšķiras no nesējfrekvences par uzmodulētās frekvences tiesu. Ja rodas ceļu garumu starpība, sānjoslu un nesējviļņa stari sanāk kopā patvaļīgās fazēs; šī fāžu nesaskaņa pēc detekcijas parādās kropļojumu veidā. Tos būs novērojis katrs īsviļņu radiofōna staciju klausītājs.
Skaļuma maiņa uztveršanā dažkārt nav inteferences, bet gan viļņu p o l a r i z ā c i j a s m a i ņ a s sekas. Šo feidingu novērš, uztveŗot reizē arhorizontālu un vertikālu antennu. Polarizācijas maiņā nerodas modulācijas kropļojumi.
K o s m i s k u n o t i k u m u atbalss iōnosfērā izsauc īsviļņu radiosignālu panīkšanu visā zemes lodes gaišajā pusē. Šī parādība vēl nav galīgi noskaidrota; tikai konstatēts sakars ar pastiprinātu saules starojuma aktīvitāti un zemes magnētisma vētrām (sk.aprakstu par iō0nosfēru). Īsviļņu signālu apklusums turpinās minūtes 15, pirms un pēc tam uztveršana normāla vai pat sevišķi teicama. Parādība novērota 54 dienu periodos un spilgtāk izpaužas augstākos platuma grādos, zemes magnētisko polu tuvumā.
Viena un tā pašā signāla uztveršana vairākkārt nosaukta par radioviļņu a t b a l s i. Biežāk novērojama 1/7 sekundes atbalss, ja tuva raidītāja radioviļņi maz vājināti apceļo apkārt zemei.