Gabaliņi no RADIOTELEGRĀFA vēstures Latvijā

[YL3AD]

Nupat kā noritāja Latvijas Radio 100 gadu svinības.
Bet viss taču sākās ar radio telegrāfu, jeb "pīkstieniem", kā runāja šā gada 30. oktobra
raidījumā "Zināmais nezināmajā" mūsu kolēģis Andris, YL2FD. Viņam patīk vākt materišalus par radio
vēsturi, bet, varbūt, citiem arī!
Lūgšu Andri neapvainoties, bet savus savāktos materiālus centīšos šeit pa brīdim publicēt.
Sakarā ar materiāla zemo kvalitāti nācās pārrakstīt gandrīz visus "gabaliņus". Ceru, ka šis pasākums
viesīs interesi par telegrāfu un it sevišķi - par Morzes telegrāafu, jo regulāri TLG sakaros no mūsu valsts
esam visaai maz pārstāvēti.

Pirmajā brīdi sekojošais mani visai pārsteidza, jo par telegrāfu no šāda skatu punkta nevienu publikāciju nebiju sastapis:

Rādiotelegrāfisti
Pēdējā laikā, sevišķi tirdzniecības flotē, asi sajūtams rādiotelegrāfistu trūkums.Tirdzniecības flotes radiostacijas, kuŗas modernā kuģniecĪbā palikušas ļoti nepieciešamas, pēc mūsu noteikumiem skaitās kā pasta-telegrāfa resora palīga iestādes, un no tirdzniecības flotes rādiotelegrāfistiem tiek komplektēti arī resora rādiostaciju štāti. Tamdēļ sākumā gribu apskatīt pašreizējo stāvokli un uzskaitīt tos līdzekļus, kādi būtu nepieciešāmi rādiosatiksmes esošo trūkumu novēršanai personāla ziņā.
Mūsu resora rādiostacijas pēckaŗa laikmetā mantotas no kaŗa resora - Armijas Rādiotelegrāfa. Pārņemot stacijas (techniskā ziņā ļoti nepilnīgas) savā pārziņā, p-t resors reizē ar tām pārnesa arī daļu no štātiem, sākot no staciju priekšniekiem un beidzot pat ar sargiem. Personāla ziņā stāvoklis tomēr nebija spīdošs, jo, kā zināms, agrākā Krievijas armijā un flotē rādiotelegrāfistu - latviešu bija ļoti maz. Tomēr pašu spēkiem Armijas rādiotelegrāfs divos kursos no kareivju - studentu un skolnieku vidus sagatavoja pietiekošu skaitu rādiotelegrāfistu. Demobilizācijā tomēr daudzi no viņiem atmeta savam arodam ar roku un turpināja pārtraukto izglītību. P,-t. un kaŗa resoros palika tikai mazturīgie, kuŗiem iemācītais arods bija vienīgā eksistences iespēja.
Sākot ar 1922. gadu sāka pakāpeniski augt Latvijas tirdzniecības flote. Tamdēļ jau 1923. g. visas rādiotelegrāfistu rezerves bija izsmeltas. No armijas jauni vairs nenāca klāt. Pārejot miera laika stāvoklī, rādiotelegrāfistu apmācīšana armijā ar katru gadu, dažādu apstākļu dēļ, palika sliktāka. P.-t. resors raudzīja izpalīdzēties ar īslaicīgiem kursiem. 1923. g. kursos pierakstījās ap 100 cilvēku, pie beigām kursos bija tikai 18, bet izturēja oficiālos pārbaudījumus tikai 14! Līdzekļu trūkuma dēļ, resors kursus vairs neturpināja: to uzņēmās darīt periodiski Latvijas Rādio Biedrība. Ar lielām mokām tiešām rādiotelegrāfistu rezerve 1926. g. pieauga līdz 17 cilvēkiem, bija pat sajūtams bezdarbs, kamdēļ kursu rīkošanu pārtrauca.
Tomēr jau 1928. g. sakarā ar Vašingtonas rādiotelegrāfa konferencē pieņemtiem jauniem rādiotele-grāfistu pārbaudes noteikumiem, no vienas puses, un straujo tirdzniecības flotes pieaugumu, no otras, - aptrūka rādiotelegrāfistu ne tikai tirdzniecības flotes, bet arī resora vajadzībām. Kursu sarīkošanu atkal uzņēmās Latvijas Rādio Biedrība. Neskatoties uz līdzekļu trūkumu, šos kursus biedrība turpina arī šogad, bet rādiotelegrāfistu trūkums paliek ar katru dienu katastrofiskāks. Vairākas reizes ir mēģināts apmācīt telegrāfistus dzirdes darbam p.-t. resora iestādēs, bet bez kādiem panākumiem. Pie tādiem apstākļiem tiek kavēta tirdzniecības flotes tālākā attīstība.

Kur meklējami šo neveiksmju cēloņi?
Ir divi svarīgi cēloņi, kas attura pat spējīgākos mācīties rādiotelegrāfista arodu, t.i. iedzimtās rādiotelegrāfista d a r b a s p ē j a s un
m a t e r i ā l a i s jautājums. Līdzšinājā prakse ir pilnīgi pierādījuse, ka rādiotelegrāfisti savā ziņā pielīdzināmi māksliniekiem - ja nav iedzimtu spēju - nevar iemācīt pat ģeniālāko cilvēku par vijoļu virtuozu, ne arī rādiotelegrāfistu: viss atkarīgs no katra atsevišķa cilvēka nervu centru sadalījuma. Paredzēt šīs spējas ar parastām psīchotechniskās pārbaudes metodēm nav iespējams, atliek tikai pakāpeniska pārbaude p r a k t i k ā. Tamdēļ nav jābrīnās, ka līdzšinējos kursos paliek līdz beigām ja daudz, tad puse no visa tā dalībnieku skaita, kurš bija kursa sākumā. Bet bez uztvēršanas uz dzirdi un raidīšanas uz atslēgas, rādiotelegrāfistam jābūt arī labam elektrotechniķim un rādiotechniķim, jāprot vismaz angļu valoda, jāpārzin satiksmes noteikumi un norēķinu vešana u.t.t. Pats par sevi saprotams, ka te vajadzīga jau pietiekoša vispārējā izglītība (vismaz 2 kl. vidusskolas kursa apmērā) un mācības laiks vismaz 2 gadi, ieskaitot 6 mēnešus mācekļa prakses. Bet līdzšinējie ir tikai 7 mēnešus. Tamdēļ Latvijas Rādio Biedrība, lai rastu izeju no šāda stāvokļa, ievedusi šādu kārtību: kursi sadalīti divās grupās - viena iesaucamiem obligatoriskā kaŗa dienestā - (7 mēn. kurss) tiem jāiegūst nepieciešamā prakse armijas rādio daļās, un otra grupa beigušiem kaŗa dienestu (arī 7 mēnešu. garš kurss). Tomēr tas ir tikai pagaidu līdzeklis, līdz labākas metodes atrašanai, jo viņa pielietošana atdurās dažreiz uz nepārvaramiem šķēršļiem. Te galvenā kārtā jāņem vērā šī jautājuma materiālā puse. Pirmkārt rādiotelegrāfistu zemais atalgojums pie īsā darba mūža (labs rādiotelegrāfists derīgs darbam tikai līdz 45. dzīvības gadam, pēc tam viņa spējas strauji krīt) un nenodrošinātais kuģu rādiotelegrāfistu tiesiskais stāvoklis, un otrkārt, - kursanta materiālais stāvoklis. rādiotelegrāfista darbs prasa lielu nervu saspīlējumu, ir ļoti grūts un tamdēļ šo arodu mācās pa lielākai daļai tie, kuŗiem trūkst līdzekļu citu arodskolu apmeklēšanai. Pie tagadējiem apstākļiem kursus var apmeklēt tikai rīdzinieki, kuŗiem ir kāda nodarbošanās (kursi notiek vakaros); bezdarbniekiem un provinciešiem tas nav iespējams, Kursu maksa nav liela, tikai Ls 10,- mēnesī. L. R. B. nav citu līdzekļu kursu uzturēšanai, kamdēļ atlaist šo maksu viņa nevar. Ar to arī nekas nebūtu līdzēts, jo kursantiem tomēr vajadzīgs kaut kas uzturam un drēbēm. neskatoties uz minētām grūtībām, kursantu skaits šogad ir pāri par 50, t.i. 26 iesaucamie un 26 rādiotelegrāfisti. Spriežot pēc līdzšinējiem piedzīvojumiem pārbaudījumu izturēs nākošā gada maijā kādi 18 rādiotelegrāfisti. P.-t. resoram nākošā gada vasarā vajadzīgi vismaz 4 rādiotelegrāfisti štāta darbinieku atvaļinājumā un slimības laikā, un 20 kuģu rādiotelegrāfisti. Tā tad atkal iztrūkums, sevišķi ja ņem vērā to apstākli, ka daļa no kursantiem atrodās virsdienestā kaŗaspēkā.

Kā rast izeju no šāda stāvokļa?
Pirmkārt, vajadzētu uzlabot rādiotelegrāfistu (kā resora tā arī kuģu) materiālo stāvokli, otrkārt - jādibina kuģu rādiotelegrāfistu pensijas fonds, treškārt, - darba ražīguma un prakses uzlabošanas ziņā, jāieved resora un tirdzniecības flotes rādiotelegrāfistu savstarpēja apmaiņa vietām uz noteiktu laiku (šāda kārtība pastāv dažās ārvalstīs) un ceturtkārt - nepieciešami normēt, skatoties pēc darba apstākļiem rādiotelegrāfistu darba laiku.
Lai novērstu rādiotelegrāfistu trūkumu, jau tuvākā nākotnē vajadzētu atvērt četrgadīgu Satiksmes Technikumu (sk. rakstu <<P.-T. Dzīves>> 2. num.), kuŗā, starp citu, varētu atvērt arī rādiotelegrāfistu nodaļu. Proporcionālu daļu no šāda technikuma izdevumiem varētu segt tirdzniecības kuģu īpašnieki.
R ā d i o t e l e g r ā f i s t s

Turpinājums sekos,
ar cieņu, Jānis, YL3AD

[YL3AD]

Drīzāk nepareizi nekā tas ir pieņemts, esmu izvēlējies šeit tos "gabaliņus" te ievietot, bet patlaban vispopulārākais teiciens ir:
"KĀ IR TĀ IR!"
Nākamajā reizē piestrādāšu pie "dienesta" saīsinājumiem, lai "telegrafā" varētu tos plašāk izmantot, turklāt, varbūt, kaut kas no starptautiskās
informācijas apmaiņas elementiem ātrāk "iestrēgs" smadzenēs, kaut arī saraustītā, bet, amatieriem pieņemamā angļu mēlē...

Bet tagad - R A D I O T E L E G R A F I S T A nākamais raksts:

P.-t. resora desmitgadīgā radiosatiksmaes darbība.
Šā gada 1. septembrī paiet 10 gadi no tā brīža, kad Latvijā sāka darboties pasta un telegrafa resora radiostacijas. Lai gan principā esmu visādu jubileju pretinieks, tad tomēr šoreiz nevaru atstāt neapskatītu šo samērā īso laika sprīdi, kuŗā mani kollēģi veikuši gŗūtos apstākļos, ar stingru piespiešanos un un uzcītību, lielu un svarīgu mūsu valsts stiprināšanas darbu.

Radiosatiksme Latvijā izaugusi spontani gandrīz no it nekā. Pirms pasaules kaŗa gan pastāvēja tagadējā Latvijas territorijā divas p.-t. resora un viena kaŗa resora krastu radiostacijas. Viņas sāka uzstādīt 1912. gadā, viena no tām atradās Rīgā, Kundziņsalā, otra - Liepājā, pie Reiņa birzes, bet kaŗa stacija - Liepājas kaŗaostā. Viņu darbība bija ļoti niecīga - Rīgas stacija uzturēja satiksmi pa radio ar Roņusalu un kuģiem, Liepājas resora ar kuģiem un Liepājas kaŗa - ar kaŗa kuģiem un citām stacijām. Arī uz privātiem, resp. tirdzniecības kuģiem radiostaciju gandrīz kā nebija, tikai uz 4 Liepājas ostai pierakstītiem Amērikas satiksmes kuģiem un 2 ledlaužiem. Lai gan Krievijas ūdeņus apmeklēja daudzi ārvalstu kuģi ar radiostacijām, tomēr toreizējo krasta staciju telegrammu apmaiņa bija ļoti niecīga un svārstījās ap 10 telegrammām mēnesī. Tas izskaidrojams ne tikai ar toreizējo radiotechnikas attīstību, bet gan, lielāko tiesu, ar nepietiekoši apmācīto telegrafistu darbu. Krievu valdība krasta staciju štatus komplektēja ar neizglītotiem atvaļinātiem kaŗa flotes matrožiem, kuŗi prata uztvert tikai ar krievu zīmēm raidītos tekstus un nepazina pat latīņu burtus. Toreiz p.-t. ierēdņi smējās par šādu faktu: kādam ārzemnieku kuģim bija gadījusies uz jūŗas kāda klizma, viņš bija prasījis pēc palīdzības uz krastu, bet Liepājas telegrafists visu laiku atkārtojis tikai vienu un to pašu - "govori po ruski, ņičevo ne poņimaju". saprotams, ka anglis varēja iet mierīgi dibenā, jo krievu valodu viņš nesaprata. Arī uz minētiem Amērikas satiksmes kuģiem telegrafisti bija angļi un amerikāņi. Ledlaužu apkalpošanai ziemā tika piekomandēti pāris telegrafisti no krasta. Toreizējais p.-t. apgabala priekšnieks Novickis ar lielām pūlēm "iespieda" radiostaciju štātā uz vietas apmācītos radiotelegrafistus-latviešus - Tiltu, Vīksni un Brūmeli, bij. p.-t. ierēdņus un techniķus. Uz šiem ierēdņiem tad arī gūlās visa telegrammu apmaiņa ar ārvalstu kuģiem. Bez tam notika arī pastāvīga rīvēšanās ar kaŗa resora stacijām, un, kā tas Krievijā parasts, uz visām "privātām" iestādēm kaŗavīri skatījās no augšas. P.-t. resora radiostacijas admirāļiem bija kā dadzis acīs. Pirmā pasaules kaŗa dienā radiostaciju priekšnieki saņēma šādu telegrammu: "n e k a v ē j o š i iznīciniet uzspridzinot u.t.t. radiostaciju, tomēr šīs manas pavēles izpildīšanu mazliet n o v i l c in i e t." Pēc pāris stundām tika saņemta otra pavēle - steidzoši stacijas nomontēt un nogādāt tuvākā pilsētā. Kā vēlāk noskaidrojās, tad pirmās pavēles pirmā daļa bija diktēta no Baltijas flotes pavēlnieka, bet vēlāk tomēr pienāca cits rīkojums no Pēterpils. Pēc kāda laika šo staciju iekārtas evakuēja uz Krieviju, kur viņas gāja zudumā. Tikai 1922. gadā Latvija uz miera līguma pamata, dabūja atpakaļ vienu bojātu petrolejas motoru, 1 uztvērēju un salauztu raidstaciju.
Arī pie toreizējām latviešu ostām pierakstītie kuģi tika mobilizēti un pārvērsti par kaŗa transporta kuģiem. Liepājas kaŗa staciju pie pirmiem vācu šāvieniem iznīcināja paši krievi. Latvijas tapšanas brīdī no agrākām radiostacijām bija palikušas pāri tikai pamestas un pussagruvušas staciju ēkas. Pēc lielinieku izdzīšanas no Rīgas, palikās pie Pēters baznīcas ar visu nacionāli noskaņoto štātu kāda trūcīgi apgādāta kaŗa radiostacija, kuŗu latviešu kaŗavīri bija "nopirkuši" no krievu komisāriem par 1 pudu speķa un 20 mārciņām sviesta. Nostiprinoties Baloža brigādei, viņa atbrīvojās no landesvēra uzraudzības un tika ieskaitīta Latvijas armijas sastāvā. Par armijas radiotelegrafa priekšnieku nozīmēja kapteini Asaru, bet radiostaciju priekšnieku virsleitnantu Vallenčuku. Neilgā laikā tika sakomplektēta no vecām daļām un nosūtīta uz Liepāju vēl viena stacija, kuŗu uzstādīja agrākās kaŗa radiostacijas telpās. Grūtajās Bermonta dienās šīs stacijas bija vienīgais sakaru līdzeklis ne tikai starp Rīgu un Liepāju, bet arī ar ārvalstīm. Rīgas radiostacijai piekrita ļoti liela nozīme pie Bermonta izdzīšanas - izšķirošā dienā viņa koriģēja angļu un franču kaŗa kuģu artilerijas uguni. Pārceļoties straujā gaitā pāri Daugavai un ieņemot Daugavgrīvu - latviešu rokās krita viena pa daļai salauzīta vācu lauku radiostacija. Vienā naktī šī stacija tika izlabota un jau otrā dienā tika nodibināti pastāvīgi radiosakari starp uzbrūkošām daļām un staciju pie Pētera baznīcas. Pamazām krita latviešu rokās viena pēc otras vairākas vācu un krievu lauka stacijas.
Pa to laiku tika iekārtota vēl vien novērošanas un preses uztverošā radiostacija Cēsīs (vēlāk pārnāca uz Rīgas pili) un ar valdības atļauju ar'franču misijas raidošā radiostacija Citadelē. Rīgas radiostacija pārgāja uz Langes bij. kuģu būvētavu Pārdaugavā, kur kā antēnas torni izlietoja fabrikas skursteni (Pēteras baznīcas tornis stipri cieta no bermontiešu šāvieniem).

Pārejot armijai miera laika stāvoklī, kaŗa resors atpirka franču misijas radiostaciju un 1921. g. 1. septembrī Rīgas raidošo radiostaciju Langes kuģu būvētavā, preses uztverošo radiostaciju Rīgas pilī un Liepājas radiostaciju. Reizē ar stacijām tika nodoti p.-t. rersora rīcībā arī daži demobilizējušies kaŗa radiotelegrafisti, iztrukstošo sadabūja no agrāk vai vēlāk demobilizētiem. Staciju pārzināšana pagaidām tika uzticēta vecākiem telegrafietiem Gaņģim, Ķīsim un Zaķim.

Pašas stacijas bija ļoti nolietotas un novecojušās (ar dzirksteļu raidītājiem). Pasta un telegrafa virsvaldē sākās drudžains radiosatiksmes noorganizēšanas darbs. Par radiocentrāles (tagadējās radiodaļas) vadītāju tika nozīmēts radioteorētiķis un bijušais Kamčatkas radiostacijas priekšnieks inženieris-elektriķis J. Linters. No armijas pārnāca virsvaldes dienestā kā vecākais radiotechniķis bij. Rēveles radiotelegrafists J. Brūmelis. Vienā dienā tika izstrādāts budžets un štāti un otrā tie tika jau apstiprināti Ministru kabinetā. Pateicoties telegrāfistu centībai, tika nodibināta droša radiosatiksme ar Zviedriju un Somiju un vajadzības gadījumos arī ar Vāciju un Dancigu (vēlāk palika par pastāvīgu satiksmi). Satiksme ar kuģiem, kura bija noorganizēta jau kaŗa laikā, pavairojās. Ierīkoja pastāvīgus telegrafa sakarus ar telegrafa kantoriem, noorganizēja norēķināšanās kārtību u8n izdeva nepieciešamās instrukcijas. 1921. gada decembrī demobilizējās arī daļa bijušo armijas radiotelegrafa virsnieku. Par p.-t. resora radiostaciju priekšnieku tad arī nozīmēja: Rīgas uztverošās (tagad Rigas I) - kapt. J. Asaru (tagad L.U. docents, min radiiostacijas un P.-t. d. laboratorijas priekšnieks), Rīgas raidošās (tagad Rīgas II) - virsleitn. O. Vallenčuku un Liepājas -ltn. K. Osi.

1922. gads pagāja nepārtrauktā darbā. Tika izstrādāti noteikumi par kuģu raidztacijām un kuģu radioteolegrafistu pārbaudi, noteikumi par radiostaciju ierīkošanu un lietošanu (1923. g. tika mazliet grozītā veidā kā likums), papildinātas radiostacijas ar modernākām iekārtām. Šinī gadā tika atklāta darbībai arī pirmā privātā kuģu radiostacija uz P. Dannenberga tvaikoņa "Velta". Šī tvaikoņa piemēram drīzi sekoja daži Br. Zeeberga tvaikoņi.

Grūti uzskaitīt visu vēlākos gados padarīto, varbūt kāds to sīkāki apskatīs īstajā brīdī, t.i. 25-gadīgā jubilejā.

Gadu no gada, cik nu atļāvuši līdzekļi, radiostacijas ir papildinātas ar modernām iekārtām, radiosatiksme augusi un mūsu radiostacijas darījušas daudz lai ietaupītu valsts līdzekļus, atkratītos no ārzemnieku aizbildniecības resp. ārzemnieku kabeļu un administrāciju starpniecības. Ietaupīta arī valūta - lielākā daļa aparātu izgatavoti no pašiem darbiniekiem vai arī vietējie ražojumi.
Tikai pēdējais krīzes laikmets atsaucies negatīvi uz radiosatiksmi, bet cerams, ka uz priekšu apstākļi atkal labosies.

Kā šinīs desmit gados pieaugusi radiosatiksme, to lai god. lasītāji spriež pēc sekošiem datiem:
Uz š. g. 1. septembri Latvijā darbojās:

1) Liepājas radiostacija, sastāvoša no 3 nodaļām - kaŗa ostā - raidošā iekārta ar 4 raidkomplektiem, Ulich ielā ar 5 uztverošiem komplektiem un Liepājas telegrafs, Uztura sakarus pa radio: ar kuģiem, Dancigu un Berlīni (raidītājs tiek automātiski iedarbināts no Siemensa telegrafa aparāta Rīgā). Vadu bojāšanās gadījumos uztura arī telegrafa satiksmi ar Rīgu. Šī stacija pašlaik tiek pārbūvēta par Liepājas telegrafa kantori.

2) Rīgas I radiostacija (uztverošā), darbojas 7 komplekti un sastāv no 2 nodaļām - kuzņecova ielā un Latvijas telegrafa aģentūrā. Uztveŗ un "padod" pa vadiem uz Rīgas telegrafu (resp. radiografu) Berlīnes darbu Siemensa aparātam, kuģu, aviacijas, Geteborgas un Helsinku darbu. Preses uztveršana norit ar 7 komplektiem.

3) Rīgas I raidstacija sastāv no 2 nodaļām - Kandavas ielā un telegrafa kantorī (radiografs). Darbojas 5 raidītāju komplekti (uz Zviedriju 2 pārmaiņus), 2 komplekti stāv rezervē. No radiografa iedarbina šos raidītājus ar Uitstona vai Krida aparātiem vai arī ar morzes atslēgu. Uztveršana norit uz dzirdi ar rakstāmmašīnām.

4) Rīgas radiofona stacija. raidītājs P.-t.d. namā, studija Kr. Barona ielā (drīzumā pārnāks uz P.t.d. namu). Bez tam raidītāja laboratorijas P.t.d.g.d. ēkā.

5) P.t.d. kontrolē arī divu Jūrniecības departamenta raidstaciju satiksmi un technisko stāvokli; šīs stacijas atrodas Kolkas bākā un uz Ovišu ugunskuģa.

6) P.t.d. kontrolē 66 Latvijas tirdzniecības kuģu radiostacijas un 16 privātās informācijas uztverošās iekārtas.

7) 1925. g. 1. septembrī (uzsākot jaunizbūvētās radiofona stacijas mēģinājumus), radiofona abonentu skaits bija 81, bet uz šā gada 1. augustu - 41929.

8) Izstrādāti un izdoti itin visi radiosatiksmes un radiofona noteikumi, piemērojoties pēdējām konvencijām un pašreizējiem apstākļiem.

Pateicoties straujai radiosatiksmes un sevišķi radiofona attīstībai P.t.d.g.d. guvušas labus panākumus noorganizējot savu radiodaļu. Šī darbnīcu ražošanas nozare, dodama sarbu lielākam mūsu strādnieku skaitam, laidusi tirgū lielāko daļu radiofonas aparātu, galvas tēlefonu un skaļruņu. Pēdējā laikā tiek ražoti arī teicami kuģu radiostaciju raidkomplekti.

Lai gan radiodarbinieki netiek visai spīdoši atalgoti, tad tomēr te gribu aizrādīt, ka no radiotelegrafistiem un radiotechniķiem prasa daudz vairāk zināšanu, kā no pārējiem darbiniekiem. Radiotegrafista amatu ir diezgan grūti iemācīties un to tik spēj tādi, kuŗiem, kā saka, savā ziņā šīs spējas iedzimtas. Pats radiotelegrafista darbs stipri nogurdina nervus un viņa darba mūžs svārstās no 10 līdz 15 gadiem. Lielākā daļa no mūsu radiotelegrafiestiem ir bijušie nacionālās armijas karavīri, kamdēļ jau tagad vajadzētu parūpēties, lai viņi vismaz varētu nokalpot līdz likumīgiem 20 penzijas gadiem. tiem radiotelegrafiestiem, kuri nākotnē zaudētu savas darba spējas (t.i. nespētu nervu paguruma dēļ uztvert uz dzirdi), vajadzētu dot citu nodarbošanos. Stipri atsaucas uz techniķu nerviem arī darbs pie raidītāju apkalpošanas.

Beidzot šīs rindiņas, vēlreiz jāatzīmē mūsu radioinženieru J. Lintera un J. Asara lietderīgā vadība radiotechnikas un radiosatiksmes darba laukā. Tāpat jāatzīmē mūsu radiodarbinieku lielā darba centība un prasme. Jāatzīmē arī dažu mūsu kuģu radiotelegrafistu pašaizliedzīgais darbs, aukstasinīgi uzturot satiksmi SOS gadījumos un glābjot tādā veidā savu darba biedru dzīvības. Arī mūsu krasta stacijas šinīs 10 gados ir palīdzējušas izglābt SOS gadījumos 4 kuģus un neskaitāmas reizes palīdzējušas kuģiem dažādās klizmās.

R A D I O T E L E G R A F I S T S

[YL2CQ]

Jāni!
Paldies par rakstu!
Būtu labi, ja Tu atzīmētu, kurā gadā tas "Radiotelegrāfists"raksts tika publicēts.
73!
de Ervins - YL2CQ